“Es tevi mīlu, tēt!” stāsta par bērna ilgām pēc zaudēta vai tāla tēva.

Caur lietus klātu logu gleznā redzamas trauslas figūras, kas uzzīmētas uz stikla, bet aiz tā stāv vientuļa tēva figūra — klātesoša, tomēr neaizsniedzama. Darbs nepiedāvā vienu noteiktu stāstu. Vienam skatītājam tēvs var būt atmiņas par kādu, kurš ir miris. Citam — cilvēks, kurš aizgājis, bijis spiests doties prom vai nav klātesošs darba, attāluma, konflikta vai klusuma dēļ.

Logs kļūst par robežu starp mīlestību un attālumu, bērnību un zaudējumu, atmiņu un realitāti. Ar pieklusinātām krāsām, izplūdušām formām un vienkāršām, bērnišķīgām līnijām glezna aicina katru skatītāju tajā atrast savu stāstu — stāstu par prombūtni, ilgām, mīlestību un vārdiem, kas paliek:

“Es tevi mīlu, tēt.”