Es mīlu tevi, Tēt!
"Es tevi mīlu, tēt" vēsta par bērna ilgām pēc zaudēta vai tālu esoša tēva. Glezna, kas raugāma caur lietus klātu logu, attēlo uz stikla uzzīmētas trauslas figūras, kamēr otrpus tam stāv vientuļa tēva figūra – klātesoša, tomēr nesasniedzama. Darbs nepiedāvā vienu konkrētu stāstu. Vienam skatītājam tēvs var būt atmiņas par cilvēku, kurš miris. Citam – kāds, kurš aizgājis, ticis aizraidīts vai kura klātbūtnes trūkst darba, attāluma, konflikta vai klusēšanas dēļ.
Logs kļūst par robežu starp mīlestību un šķiršanos, bērnību un zaudējumu, atmiņām un realitāti. Ar pieklusinātām krāsām, izplūdušām formām un vienkāršām, bērnišķīgām līnijām glezna aicina ikvienu skatītāju tajā saskatīt savu stāstu – stāstu par prombūtni, ilgām, mīlestību un vārdiem, kas paliek: "Es tevi mīlu, tēt."