Dzelzceļa aukstās, nedzīvās sliedes kontrastā ar diviem maziem, trausliem, bet dzīviem ziediem liek apstāties.
Kustība, laiks un vēsture var aizvest cilvēkus.
Bet tas nenozīmē, ka viņu klātbūtne pazūd.
Aizgājušie.
Aizvestie.
Tie, kuri neatgriezās.
Viņu dzīvības pavediens var būt pārrauts, bet atmiņa turpina dzīvot — stāstos, klusumā, zīmēs, kuras paliek.
Kontrastā starp melnbalto fonu un dzīvo ziedu krāsu šī glezna kļūst par meditāciju par prombūtni, izturību un maigu veidu, kā atmiņa turpina ziedēt.